1. Sākumlapa
  2. Par vakcīnām
  3. Kā vakcīnas darbojas

How vaccines work

Vaccines work by teaching the immune system how to fight off a disease in case it ever comes into contact with it. This greatly reduces the risk of becoming seriously ill or spreading a disease to others. Vaccines can protect against one or multiple diseases. Sometimes, multiple vaccines may be given at once to protect against several diseases.

Vaccines can protect against either one or multiple diseases. Sometimes, multiple vaccines may be given at once to protect against several diseases.

Most vaccines contain a weakened or an inactivated form of a virus or bacterium, or a small part of it, called an antigen.

When a person gets vaccinated, their immune system recognises the antigen as foreign. This activates immune cells to produce antibodies and create a memory of the virus or bacterium. 

Later, if the person comes into contact with the actual virus or bacterium, their immune system will remember it, and then produce the right antibodies and activate the right immune cells quickly, to kill the virus or bacterium. This protects the person from the disease.

In contrast, people who become immune by getting the actual disease can spread it to others and put themselves at risk of serious complications from the disease.

How vaccines work
1. Vakcīna satur antigēnu. 2. Pēc vakcinācijas cilvēka imūnsistēma reaģē uz antigēnu un iemācās pret to cīnīties. 3. Inficējoties ar faktisko slimības ierosinātāju, persona ir aizsargāta, jo imūnsistēma atceras, kā reaģēt.

Protection

Different vaccines bring about different levels of protection. The duration of protection varies depending on the disease. Some vaccines can only protect against a disease for a short period and may need booster doses; for others, immunity can last a lifetime.

Vaccination not only protects people who have received a vaccine. It also indirectly protects unvaccinated people in the community, by decreasing the risk of exposure to infection. This is known as community immunity (also called herd immunity).

Components

In addition to one or more antigens, other components can also be added to help keep the vaccine stable and effective. Regulators make sure that all these components are safe.

These components include:

  • stabilisers: to keep vaccine components stable;
  • adjuvants: these improve the immune response to the vaccine by making the response stronger, faster and more sustained over time – an example of which is aluminium;
  • excipients: these are inactive ingredients, like water, or sodium chloride (salt), as well as preservatives or stabilisers that help the vaccine remain unchanged during storage, keeping it active.

In some vaccines, there may also be trace amounts of other substances used in the manufacturing process, such as ovalbumin (a protein found in eggs) or neomycin (an antibiotic). If these substances might cause a reaction in sensitive or allergic individuals, their presence is declared in the information given to healthcare workers and patients.

Vakcīnu veidi

mRNS vakcīnas satur molekulu, ko sauc par matrices ribonukleīnskābi (mRNS), kas mūsu šūnām sniedz norādījumus, kā cīnīties ar slimību.

Kad vakcīnas mRNS nonāk mūsu šūnās, tā sniedz norādījumus, kā izveidot nekaitīgu olbaltumvielu, kas atbilst vīrusa daļai, pret kuru vakcīna ir izstrādāta. 

Tā kā mRNS vakcīnas sniedz norādījumus, kā izveidot nelielu vīrusa daļu, tās nevar izraisīt slimības. 

Pēc tam, kad mūsu šūnas sāk ražot olbaltumvielu, mūsu imūnsistēma to atpazīst kā svešu, aktivizējot imūnšūnas un veidojot antivielas. Šis process apmāca mūsu imūnsistēmu cīnīties pret vīrusiem, kas satur šo olbaltumvielu, kas nozīmē, ka, ja organisms saskaras ar īsto vīrusu, tas spēj labāk cīnīties pret infekciju.

Vīrusa vektora vakcīnas satur nekaitīgu vīrusu, kas mūsu šūnām piegādā nelielu daļu no slimību izraisošā vīrusa ģenētiskā koda. Lai gan šis kods nevar izraisīt saslimšanu, tas spēj izraisīt imūnreakciju, mācot mūsu sistēmai, kā cīnīties pret slimību.

Vīrusa vektora vakcīnas var izraisīt spēcīgu imūnreakciju, kas nozīmē, ka tās var nodrošināt augstu aizsardzības līmeni pret infekciju vai smagu slimību. 

Inaktivētās vakcīnas satur vīrusus, kas ir inaktivēti (nonāvēti) laboratorijā, izmantojot karstumu vai ķīmiskas vielas.

Inaktivēti vīrusi nevar vairoties vai izraisīt saslimšanu, taču tie joprojām var izraisīt imūnreakciju organismā. Kad cilvēks saņem inaktivētu vakcīnu, viņa imūnsistēma identificē neaktīvos vīrusus kā svešus. Tas māca organismam ražot antivielas, lai cīnītos pret vīrusiem.

Dzīvas novājinātas vakcīnas satur dzīvus vīrusus vai baktērijas, kas ir novājinātas, mainot to DNS vai izvēloties vājākus vīrusus vai baktērijas, lai iekļautu vakcīnā.

Novājināti vīrusi un baktērijas dzīvās novājinātās vakcīnās nevar izraisīt saslimšanu, bet tie joprojām var izraisīt imūnreakciju organismā. Kad cilvēks saņem dzīvu novājinātu vakcīnu, imūnsistēma identificē novājinātās baktērijas vai vīrusus kā svešus. Tas māca organismam ražot antivielas, lai cīnītos pret baktērijām vai vīrusiem. 

Dzīvas novājinātas vakcīnas rada spēcīgu imūnsistēmas reakciju, kas var saglabāties ilgu laiku. Tas nozīmē, ka var būt nepieciešams mazāks devu skaits nekā citiem vakcīnu veidiem.

Biežāk lietotās dzīvās novājinātās vakcīnas ir masalu, parotīta un masaliņu (MMR) vakcīna un vējbaku vakcīna.

Pirmā vakcīna, kas jebkad izstrādāta, bija dzīva novājināta vakcīna. Tā bija vakcīna pret bakām, kas izstrādāta 1798. gadā. Mūsdienu vakcīnās, piemēram, pret masalām, vējbakām un dzelteno drudzi, joprojām izmanto dzīvu novājinātu vakcīnu tehnoloģiju. 

Toksoīdu saturošās vakcīnas satur toksīnus, kas ir inaktivēti un tāpēc vairs nav toksiski.

Toksīni ir ķīmiskas vielas, ko ražo baktērijas un kas var izraisīt dažas slimības, piemēram, stingumkrampjus un difteriju. 

Toksoīdus ražo laboratorijā, deaktivizējot slimību izraisošus toksīnus, izmantojot ķīmiskās vielas vai karstumu.

Toksoīdu saturošās vakcīnās esošie inaktivētie toksīni nevar izraisīt saslimšanu, bet tie tomēr var izraisīt imūnreakciju organismā. Kad cilvēks saņem toksoīdu saturošu vakcīnu, imūnsistēma vēršas pret deaktivizētajiem toksīniem un iemācās tos neitralizēt. Tas iemāca organismam, kā deaktivizēt toksīnus un novērst saslimšanu nākotnē.

Toksoīdu saturošās vakcīnas māca organismam cīnīties ar baktēriju radītajiem toksīniem, nevis cīnīties pret pašām baktērijām.

Toksoīdu saturošās vakcīnas bieži ietver palīgvielu, lai atbildes reakciju padarītu spēcīgāku.

Visbiežāk sastopamās toksoīdu saturošās vakcīnas ir tās, ko lieto pret stingumkrampjiem un difteriju.