Kā darbojas vakcīnas

Vakcīnas darbojas, stimulējot imūnsistēmas reakciju uz vīrusu vai baktēriju. Tādā veidā imūnsistēmai tiek izveidota “atmiņa”. Imūnsistēmas atmiņa ļauj organismam “atcerēties” konkrētu vīrusu vai baktēriju pašaizsardzībai pret šo vīrusu vai baktēriju un novērst to izraisīto saslimšanu.

Lielākā daļa vakcīnu satur novājinātu vai inaktivētu (nonāvētu) vīrusa vai baktērijas formu vai nelielu vīrusa vai baktērijas daļu, kas nevar izraisīt saslimšanu. To dēvē par antigēnu.

Ievadot cilvēkam vakcīnu, imūnsistēma atpazīst antigēnu kā svešu. Tiek aktivētas imūnsistēmas šūnas, lai tās nonāvētu slimību izraisošo vīrusu vai baktēriju un izstrādātu pret to antivielas.

Arī asinīs, kaulu smadzenēs un visā organismā tiek aktivētas imūnšūnas, ko dēvē par T šūnām un B šūnām.

Vēlāk nonākot saskarē ar šo vīrusu vai baktēriju, cilvēka imūnsistēma to atcerēsies.

Tā var ātri izstrādāt pareizās antivielas un ātri aktivizēt pareizās imūnsistēmas šūnas, lai tās nonāvētu vīrusu vai baktēriju. Cilvēks tādā veidā tiek aizsargāts pret slimību.

Dažādas vakcīnas nodrošina atšķirīgu aizsardzības līmeni. Aizsardzības ilgums ir atkarīgs arī no slimības, pret kuru vakcīna aizsargā. Dažas vakcīnas var aizsargāt pret slimību tikai īsu laiku, un tām var būt vajadzīgas revakcinācijas devas. Citu vakcīnu izveidotā imunitāte var ilgt visu mūžu.

Vakcinācija aizsargā ne tikai vakcinētos cilvēkus. Samazinot inficēšanās risku, vakcīna netieši aizsargā arī nevakcinētus cilvēkus sabiedrībā, piemēram, bērnus, kuri ir pārāk jauni, lai vakcinētos, vai cilvēkus ar novājinātu imūnsistēmu.

Kopienas imunitātei (ko dēvē arī par pūļa imunitāti) ir vajadzīgs pietiekams vakcinēto cilvēku skaits kādā teritorijā.

Savukārt cilvēki, kuri iegūst imunitāti saslimstot, var:

• pakļaut citus cilvēkus slimības izraisītājam;
• radīt nopietnu slimības komplikāciju risku paši sev.