1. Sākumlapa
  2. Par vakcīnām
  3. Kā vakcīnas darbojas

Kā vakcīnas darbojas

Vakcīnas darbojas, mācot imūnsistēmai, kā cīnīties pret slimību, ja tā kādreiz nonāk saskarē ar šīs slimības ierosinātāju. Tas ievērojami samazina risku nopietni saslimt vai izplatīt slimību citiem. Vakcīnas var aizsargāt pret vienu vai vairākām slimībām. Dažreiz vienlaicīgi var tikt ievadītas vairākas vakcīnas, lai nodrošinātu aizsardzību pret vairākām slimībām.

Vakcīnas var aizsargāt pret vienu vai vairākām slimībām. Dažreiz vienlaicīgi var tikt ievadītas vairākas vakcīnas, lai nodrošinātu aizsardzību pret vairākām slimībām.

Lielākā daļa vakcīnu satur novājinātu vai inaktivētu vīrusa vai baktērijas formu vai nelielu vīrusa vai baktērijas daļu, ko dēvē par antigēnu.

Ievadot cilvēkam vakcīnu, imūnsistēma atpazīst antigēnu kā svešu. Tiek aktivizētas imūnsistēmas šūnas, lai tās sintezētu antivielas un veidotu atmiņu par vīrusu vai baktēriju. 

Vēlāk, ja cilvēks nonāks saskarē ar īsto vīrusu vai baktēriju, viņa imūnsistēma to atcerēsies un ātri saražos nepieciešamās antivielas un aktivizēs pareizās imūnsistēmas šūnas, lai nonāvētu vīrusu vai baktēriju. Tā cilvēks tiek aizsargāts pret slimību.

Turpretī cilvēki, kas iegūst imunitāti, pārslimojot slimību, var izplatīt to citiem un pakļaut sevi nopietnu slimības komplikāciju riskam.

How vaccines work
1. Vakcīna satur antigēnu. 2. Pēc vakcinācijas cilvēka imūnsistēma reaģē uz antigēnu un iemācās pret to cīnīties. 3. Inficējoties ar faktisko slimības ierosinātāju, persona ir aizsargāta, jo imūnsistēma atceras, kā reaģēt.

Aizsardzība

Dažādas vakcīnas nodrošina atšķirīgu aizsardzības līmeni. Aizsardzības ilgums atšķiras atkarībā no slimības. Dažas vakcīnas var aizsargāt pret slimību tikai īsu laiku, un tām var būt vajadzīgas revakcinācijas devas; citu vakcīnu nodrošinātā imunitāte var saglabāties ilgstoši.

Vakcinācija aizsargā ne tikai vakcinētos cilvēkus. Tā netieši aizsargā arī nevakcinētos sabiedrības locekļus, samazinot inficēšanās risku. To dēvē par kolektīvo imunitāti.

Komponenti

Papildus vienam vai vairākiem antigēniem var pievienot arī citus komponentus, lai palīdzētu saglabāt vakcīnas stabilitāti un efektivitāti. Regulatīvās iestādes pārliecinās, vai visi šie komponenti ir droši.

Šie komponenti ir:

  • stabilizatori: vakcīnas komponentu stabilitātes saglabāšanai;
  • adjuvanti: tie uzlabo imūno atbildes reakciju pret vakcīnu, padarot atbildes reakciju spēcīgāku, ātrāku un laika gaitā noturīgāku – viens no adjuvantiem ir, piemēram, alumīnijs;
  • palīgvielas: tās ir neaktīvas sastāvdaļas, piemēram, ūdens vai nātrija hlorīds (sāls), kā arī konservanti vai stabilizatori, kas palīdz nodrošināt vakcīnas nemainīgumu uzglabāšanas laikā, saglabājot tās aktivitāti.

Dažu vakcīnu sastāvā var būt arī neliels daudzums citu vielu, ko izmanto ražošanas procesā, piemēram, ovalbumīns (olās esoša olbaltumviela) vai neomicīns (antibiotika). Ja šīs vielas var izraisīt reakciju jutīgiem vai alerģiskiem cilvēkiem, to klātbūtne tiek norādīta veselības aprūpes darbiniekiem un pacientiem sniegtajā informācijā.

Vakcīnu veidi

mRNS vakcīnas satur molekulu, ko sauc par matrices ribonukleīnskābi (mRNS), kas mūsu šūnām sniedz norādījumus, kā cīnīties ar slimību.

Kad vakcīnas mRNS nonāk mūsu šūnās, tā sniedz norādījumus, kā izveidot nekaitīgu olbaltumvielu, kas atbilst vīrusa daļai, pret kuru vakcīna ir izstrādāta. 

Tā kā mRNS vakcīnas sniedz norādījumus, kā izveidot nelielu vīrusa daļu, tās nevar izraisīt slimības. 

Pēc tam, kad mūsu šūnas sāk ražot olbaltumvielu, mūsu imūnsistēma to atpazīst kā svešu, aktivizējot imūnšūnas un veidojot antivielas. Šis process apmāca mūsu imūnsistēmu cīnīties pret vīrusiem, kas satur šo olbaltumvielu, kas nozīmē, ka, ja organisms saskaras ar īsto vīrusu, tas spēj labāk cīnīties pret infekciju.

Vīrusa vektora vakcīnas satur nekaitīgu vīrusu, kas mūsu šūnām piegādā nelielu daļu no slimību izraisošā vīrusa ģenētiskā koda. Lai gan šis kods nevar izraisīt saslimšanu, tas spēj izraisīt imūnreakciju, mācot mūsu sistēmai, kā cīnīties pret slimību.

Vīrusa vektora vakcīnas var izraisīt spēcīgu imūnreakciju, kas nozīmē, ka tās var nodrošināt augstu aizsardzības līmeni pret infekciju vai smagu slimību. 

Inaktivētās vakcīnas satur vīrusus, kas ir inaktivēti (nonāvēti) laboratorijā, izmantojot karstumu vai ķīmiskas vielas.

Inaktivēti vīrusi nevar vairoties vai izraisīt saslimšanu, taču tie joprojām var izraisīt imūnreakciju organismā. Kad cilvēks saņem inaktivētu vakcīnu, viņa imūnsistēma identificē neaktīvos vīrusus kā svešus. Tas māca organismam ražot antivielas, lai cīnītos pret vīrusiem.

Dzīvas novājinātas vakcīnas satur dzīvus vīrusus vai baktērijas, kas ir novājinātas, mainot to DNS vai izvēloties vājākus vīrusus vai baktērijas, lai iekļautu vakcīnā.

Novājināti vīrusi un baktērijas dzīvās novājinātās vakcīnās nevar izraisīt saslimšanu, bet tie joprojām var izraisīt imūnreakciju organismā. Kad cilvēks saņem dzīvu novājinātu vakcīnu, imūnsistēma identificē novājinātās baktērijas vai vīrusus kā svešus. Tas māca organismam ražot antivielas, lai cīnītos pret baktērijām vai vīrusiem. 

Dzīvas novājinātas vakcīnas rada spēcīgu imūnsistēmas reakciju, kas var saglabāties ilgu laiku. Tas nozīmē, ka var būt nepieciešams mazāks devu skaits nekā citiem vakcīnu veidiem.

Biežāk lietotās dzīvās novājinātās vakcīnas ir masalu, parotīta un masaliņu (MMR) vakcīna un vējbaku vakcīna.

Pirmā vakcīna, kas jebkad izstrādāta, bija dzīva novājināta vakcīna. Tā bija vakcīna pret bakām, kas izstrādāta 1798. gadā. Mūsdienu vakcīnās, piemēram, pret masalām, vējbakām un dzelteno drudzi, joprojām izmanto dzīvu novājinātu vakcīnu tehnoloģiju. 

Toksoīdu saturošās vakcīnas satur toksīnus, kas ir inaktivēti un tāpēc vairs nav toksiski.

Toksīni ir ķīmiskas vielas, ko ražo baktērijas un kas var izraisīt dažas slimības, piemēram, stingumkrampjus un difteriju. 

Toksoīdus ražo laboratorijā, deaktivizējot slimību izraisošus toksīnus, izmantojot ķīmiskās vielas vai karstumu.

Toksoīdu saturošās vakcīnās esošie inaktivētie toksīni nevar izraisīt saslimšanu, bet tie tomēr var izraisīt imūnreakciju organismā. Kad cilvēks saņem toksoīdu saturošu vakcīnu, imūnsistēma vēršas pret deaktivizētajiem toksīniem un iemācās tos neitralizēt. Tas iemāca organismam, kā deaktivizēt toksīnus un novērst saslimšanu nākotnē.

Toksoīdu saturošās vakcīnas māca organismam cīnīties ar baktēriju radītajiem toksīniem, nevis cīnīties pret pašām baktērijām.

Toksoīdu saturošās vakcīnas bieži ietver palīgvielu, lai atbildes reakciju padarītu spēcīgāku.

Visbiežāk sastopamās toksoīdu saturošās vakcīnas ir tās, ko lieto pret stingumkrampjiem un difteriju.